No upura līdz sakramentam
Sieviešu seksualitāte un patriarhālās reliģiskās dogmas gadsimtu gaitā ir bijis izpētes avots gan filozofiskajās debatēs, gan teoloģiskajos pētījumos.
No Akvīnas mudinājumiem līdz Vatikāna otrajam koncilam ir pavērušies jautājumi par sieviešu ķermeni, sievietes vietu kristīgajā baznīcā, mājās, par neizvēlēšanos dzimstības kontroles jautājumos, viņas “pienākumiem” pret vīru utt. padziļinātu sarunu par sievietēm, seksualitāti un tā saukto dieva sievišķo seju.
Būdama jauna mūķene sešdesmitajos gados, es jau zināju, ka, būdama sieviete, man bija aizliegts dzirdēt savu balsi Baznīcas sapulcēs. Es biju iemācījies, ka sievietēm ir jāklusē un jāievēro tradīciju diktāts pat tad, ja šī tradīcija ir aizskaroša un kontrolējoša. Vai zinājāt, ka mūķenes vēl septiņdesmitajos gados apsēja savas krūtis? Mātei baznīcai sieviešu ķermenis nemaz nepatika.
Pāvesti visā baznīcas vēsturē ir aizstāvējuši priesterības stāvokli kā svētu, tāpēc tas nav pieejams nešķīstai sievietei, kurai ir menstruācijas. Daudzas apšaubāmas teorijas un kļūdaini Bībeles tulkojumi ir atjaunojuši šīs ideoloģijas. Jo īpaši Ieva, mūsu pirmā māte, tika attēlota gan kā kārdinātāja, gan pirmā sieviete, kas teica “nē” tēvam. Un caur viņu mēs, viņas bērni, iemantojām Sākotnējā grēka lāstu. Tāpēc šis grēka stāvoklis nebija tas, ko mēs ieguvām, gadiem ilgi veicot personiskus pārkāpumus, bet gan mātes grēcīguma dēļ, mūsu sākotnējā daba tika sabojāta.
Ievai pietika nekaunības nepaklausīt tēvam
Viņa ieklausījās savās gudrībās jeb Gnosis un nolēma, ka zināšanām par dzīvības koku bija jābūt pieejamām gan vīriešiem, gan sievietēm. Šķiet, ka sievietes psiholoģijā valda godīgums, dalīšanās sajūta. Vienotības apziņas sinerģija, kas sadarbojas un saskaņojas ar veselumu, neatbilst separātiskajam Mātes baznīcas evaņģēlijam.
Runājot par seksualitāti, sievietēm ir iedzimta laika un pabeigšanas sajūta. Dvēsele jeb dzīvības spēks dzīvo tagadnē un vibrē dziļākā, lēnākā frekvencē nekā virzītais ego prāts, iegūstot savu mērķi. Dvēseles dabiskais gaidīšanas, vērošanas, klātesamības stāvoklis tam, kas ir, ir tas, ko zina sievišķība. Jaunas sievietes ir iemācījušās gaidīt, katru mēnesi skatīties ar sevi, viņas zina savus iekšējos ritmus un atbild uz mātes dabas likumiem, nevis uz patēriņa likumiem un diktātiem, neatkarīgi no tā, vai tas nāk no industriālisma vai reliģijām.
No tā, ko es zinu par Karezza (pats vārds mani kaut kā glāsta!), tā ir saikne ar partneri, ne vienmēr seksuālās mijiedarbības nolūkos, un šķiet, ka tā seko dabiskam ritmam, jutekliskajai plūsmai. Plūsma, ko aizdedzina jūtīguma, klātbūtnes un cieņas spēks. Dzīvojot sabiedrībā, kurā mērķu izvirzīšana, uz panākumiem orientēta domāšana, caurstrāvojošs komercialisms un caurstrāvojošs sekss ir norma, tad no visa, kas mūs bremzē, ir jābaidās...jo tas šķiet jauns. Un kā mums to vajag!
Šī palēnināšanās ir dāvana sievietēm
Beidzot mums tiek piedāvāta dabiska seksualitātes forma, jutekliskums, kas atbilst mūsu bioloģijai, un vairāk pareizā smadzeņu magnētiskā enerģija. Varbūt tas ir viens no veidiem, kā mēs varam ļaut vīriešiem redzēt, ka sievišķība ir spēcīga, jo viņa zina lietu laiku… un viņa var iemācīt vīriešiem mīlēt un priecāties par savu ķermeni, nevis izmantot to kā upuri tēva dievam.
Es labprāt dzirdētu vīriešus, kuri dalās ar to, kāda varētu būt šī lēnākā, uz mērķi neorientētā saikne ar partneriem. Ir labi dalīties ar abām pusēm…
